Cilvēki iz ļoti savdabīgas būtnes. Tik ilgi sapņo par kaut-ko un redz, nu tūlīt šis sapnis piepildīsies un tajā brīdi paliek bail. Un nav jau tā, ka tu tikai sēdēji un sapņoji. Nē, tu strādāji pie sava sapņa, tu gāji uz savu sapni, plānoji… Bet pēkšņi – bailes… Varbūt tāpēc, ka pastāv varbūtība, ka nebūs tā, kā tu sapņoji. Būs savādāk. Un pat ja būs labāk, nekā tu biji iedomājies, tāpat jau nav tas pats. Un kas tad sanāk – veltīgi sapņoji? Tu taču laiku tērēji, domāji, plānoji un pēkšņi – viss tas ir veltīgi…
Ņemot vērā to, ka mani divi lielākie sapņi piepildas šobrīd vienlaikus, esmu uztraukusies, baidījusies, nomierinājusies, un atkal baidījusies, kritu vieglā histērijā, kas pārtapa smagā panikā pēdējo dažu mēnešu laikā. Pagaidām viss notiek ne pēc plāna, bet tā ir pat daudz interesantāk!