Milānā es īstenībā neko netaisījos pirkt.
Pirmkārt brauciena ierobežotā budžeta dēļ. Otrkārt svara ierobežojumu dēļ, kas noteikti bagāžai lidmašīnā. Man vajadzēja atvest tikai pāris sīkumu klientēm, bet es beidzot tiku līdz tādai izcīlai vietai, kā outlet tirdziņš netālu no pilsētas centra. Šis pasākums notiek tikai divas reizes nedēļā. Plaša patēriņa preces no Ķīnas šeit ir atrodas līdzas dārgajiem oriģinālajiem brendiem ar neticamām atlaidēm.. un cilvēki pilnīgi rakņājas šajās milzīgajās drēbju kaudzēs. Pielaikot nav kur, cilvēku ir pūlis, visi grūstās un skaļi kliedz itāļu valodā. Es sākumā ar tādu skepsi skatījos uz šo pasākumu, līdz ierakos kaudzēs… un knapi tiku sveikā, nopirkot tikai pāris lietas (un tas ir īstais varoņdarbs, kas ir ierakstāms kādā īpašajā grāmatā un kam vēl kādi pāris pieminiekļi ir jāuzceļ),, jo īstenībā biju noskatījusi vismaz kādus 10 gabalus iegādei.
Angliski, protams, neviens nerunā. Vēl jo vairāk, ja pienāc pie pārdevēja runājot angliski, viņš ar šausmām acīs ķeras pie sirds. Bet šeit pietiek ar vienu vārdu “skonto” – atlaide – un nekaunīgi tirgoties kaut viena eiro dēļ. Ja tu pienāc un maksā cenu, kas ir norādīta uz etiķetes netirgojoties, pārdevēji skumīgi skatās uz tevi aizejam, žēlojot slimu cilvēku.
Kā es iespundēju drēbes jau pārpilnā koferī ir atsevišķa stāsta vērts, jo tagad es dodos uz Berlīni… Un ļoti centīšos neko tur nenopirkt.. Godīgi!!!… Laikam…
